EKSPERTU PSIHOLOGU UN POLIGRĀFA EKSPERTU
ĒTIKAS KODEKSS

IEVADS

Ekspertu psihologu un poligrāfa ekspertu ētikas kodekss (Kodekss) nosaka Latvijā praktizējošu ekspertu psihologu un poligrāfa ekspertu (ekspertu) profesionālās darbības un uzvedības pamatprincipus, kas sekmē šo profesiju pārstāvju darbības lietderību sabiedrībai, veido pozitīvu sabiedrības priekšstatu par šo profesiju pārstāvju darbības mērķi, nozīmi un kvalitāti, kā arī veicina profesijas un individuālo attīstību.

Kodekss ir izveidots, lai nosauktu uzvedības un darbības pamatprincipus, kas var būt pielietoti kā vadlīnijas visās situācijās, vienlaikus ievērojot normatīvās reglamentācijas nosacījumus. Kodeksa pamatā ir Amerikas Poligrāfa asociācijas pieņemtais Ētikas kodekss, kā arī Latvijā praktizējošo juristu un psihologu profesionālie ētikas kodeksi. Kodekss var būt papildināts, ja tiek konstatēts Kodeksā neiekļauts būtisks ētikas princips.

Kodeksā iekļautajām normām ir rekomendāciju raksturs, ja tās iziet ārpus tiesību normu reglamentācijai. Tomēr Kodeksa normu ievērošanu izskata koleģiāli šās nozares eksperti (katram atsevišķam gadījumam izveidojot Konflikta komisiju) gadījumos, ja patstāvīgi konstatē tā iespējamu pārkāpumu vai arī saņem citas personas rakstisku vai mutisku pieteikumu par iespējamu ētikas normu pārkāpumu vai būtisku konfliktu, kas saistīts ar konkrēta eksperta profesionālo darbību. Par Kodeksa normu pārkāpumu Konflikta komisija ekspertam var izteikt aizrādījumu vai arī var publiskot viedokli par attiecīgās personas neatbilstību eksperta statusam.

PAMATPRINCIPI

Lai novērstu savas profesijas un kvalifikācijas diskreditāciju un nevēlamu ietekmi uz savām vai citu personu tiesībām un likumīgajām interesēm, ekspertam savā uzvedībā gan profesionālo pienākumu izpildes gaitā, gan ārpus tā jāievēro šādi pamatprincipi:

1. Ekspertam jābūt patstāvīgam un neatkarīgam savu profesionālo pienākumu izpildē, norobežojoties no personiskajām interesēm vai jebkādas ārējas ietekmes, rīkojoties vienīgi saskaņā ar spēkā esošiem normatīvajiem aktiem un ētikas normām. Eksperta profesionālā darbība nav savienojama ar piederību partijām vai citām politiskām, kā arī reliģiskām reģistrētām vai nereģistrētām organizācijām. Eksperts, pildot profesionālos pienākumus, nedrīkst vadīties no jebkādas atsevišķas personas, partijas vai grupas interesēm, vai arī pakļauties bailēm no kritikas vai citu personu uzspiestām nostādnēm. Nav pieļaujams veikt ekspertīzi, ja ekspertam ir pamats uzskatīt, ka tās rezultāti var būt izmantoti, lai pārkāptu ekspertējamās personas vai citas personas tiesības un likumīgās intereses, apejot vai ignorējot normatīvo reglamentāciju un cilvēktiesību principus.
2. Eksperts veic profesionālos pienākumus objektīvi, neizrādot nevienam īpašu labvēlību un neradot nepamatotas privilēģijas, ievērojot normatīvo reglamentāciju un cilvēktiesību principus, tajā skaitā nevainīguma prezumpciju un personu vienlīdzību likuma priekšā, kā arī ekspertīzes metodiskos nosacījumus, kuri attiecās uz brīvprātības principu poligrāfa pārbaudē (tas ir, izņemot operatīvās darbības procesā veiktās slēpta rakstura pārbaudes, nav pieļaujams veikt poligrāfa pārbaudi bez pārbaudāmās personas labprātīgas piekrišanas, kuru šī persona sniedz apstākļos, kad tai ir zināms, kādēļ, kā un par kādiem jautājumiem paredzēta pārbaude, turklāt kad saistībā ar šādu piekrišanas sniegšanu uz šo personu netiek izdarīts jebkāds spiediens).
3. Eksperts nedrīkst ar vārdiem vai rīcību radīt maldīgu priekšstatu par savu neobjektivitāti vai neiecietību pret ekspertējamo personu vai jebkuru citu personu. Eksperts nedrīkst nedz profesionālajā darbībā, nedz ārpus tās paust, izrādīt vai publiski atbalstīt uzskatus, kas vērsti uz personas rases, dzimuma, nacionalitātes un etniskās piederības, fiziskā stāvokļa (tajā skaitā invaliditātes), vecuma, reliģiskās pārliecības un konfesijas piederības, seksuālās orientācijas un pieredzes vai arī mantiskā vai sociālā stāvokļa ierobežojumu vai aizskārumu. Tajā skaitā eksperts nedrīkst ekspertējamai personai uzdot attiecīga rakstura aizskarošus, divdomīgus vai mulsinošus jautājumus ekspertīzē vai tās sagatavošanas gaitā, ja vien ekspertīzei nav uzdots tieši tāds risināmais uzdevums (proti, izņēmuma gadījums šim nosacījumam var būt, piemēram, ja ir jāpārbauda personas piederība valstī aizliegtai reliģiskai organizācijai vai aizliegtai politiskai partijai).
4. Ekspertam jābūt iecietīgam un pieklājīgam pret visām personām, ar kurām eksperts saskaras profesionālajā darbībā. Ekspertīzes laikā eksperts nedrīkst izrādīt pret ekspertējamo personu jebkādu subjektīvu attieksmi, bet gan jāizturas pilnībā neitrāli un mierīgi, nodrošinot ekspertējamās personas pārliecību par to, ka eksperts pilnībā uzņemas atbildību par veiktās ekspertīzes objektivitāti un kvalitāti. Piedaloties lietas izskatīšanā tiesā, ekspertam jārespektē tiesneša īpašā loma procesuālo normu īstenošanā un patiesības konstatēšanā lietā.
5. Eksperts nedrīkst dot solījumus vai izteikt pieļāvumus par iespējamo rezultātu veicamajā ekspertīzē, kā arī izteikt savu viedokli par izmeklējamās krimināllietas vai izskatāmās cita veida lietas versijām vai perspektīvām, kurā eksperts veic ekspertīzi.
6. Ekspertam jāvelta visas pūles un zināšanas savu profesionālo pienākumu veikšanai iespējami vislabākajā kvalitātē atbilstīgi ekspertīzes metodiskajiem nosacījumiem. Ja ekspertīzes gaitā nav iegūti pietiekami skaidri un pilnīgi dati kategoriska secinājuma izdarīšanai, bet tos varētu iegūt, veicot papildus izpēti, tad ekspertam tas jādara, ja vien ekspertīzes iniciators neatsaka ekspertīzes turpināšanu. Nav pieļaujama kategorisku secinājumu izdarīšana ekspertīzes galarezultātā, ja iegūtie dati nav pietiekami izteikti, skaidri un pilnīgi, lai eksperts atbildīgi varētu izdarīt kategorisku secinājumu, kā arī gadījumos, ja pastāv kaut kādi apstākļi, kas traucē kvalitatīvas ekspertizpētes veikšanu, vai arī ja ekspertam nav pārliecība par iespēju izdarīt kategorisku secinājumu.
7. Izņemot zinātniskus eksperimentus poligrāfa pārbaudes jomā, ekspertīzi jāveic vienīgi ar kvalitatīvu standarta aparatūru pēc vispārpieņemtas (zinātniskajā literatūrā aprakstītas) metodikas, nodrošinot izpētē iegūtu datu saglabāšanu, lai būtu iespēja citam ekspertam veikt atkārtotu izpēti pēc tiem.
8. Ja pārbaudes iniciators vai procesa virzītājs lietā pieprasa, tad ekspertam jāizskaidro veiktās ekspertīzes apstākļi, gaita un rezultāti, un pielietotā metodika, nodrošinot iespēju iepazīties avotiem, kur izklāstīti pielietotās metodikas zinātniskais pamatojums. Tomēr ekspertam jānovērš iespēja, ka jebkura cita persona var iegūt konkrētu detalizētu informāciju par to, kā iespējams traucēt ekspertīzes veikšanai. Īpaši būtiski tas ir gadījumā, ja ir pamats bažām, ka šādu informāciju var iegūt persona, kura to var izmantot ļaunprātīgi.
9. Ekspertam jāievēro konfidencialitāte pār visu informāciju, ko eksperts ieguvis, pildot savus profesionālos pienākumus, izņemot gadījumus, kad ar likumu noteiktas tiesības vai pienākums informāciju atklāt.
10. Konfidencialitāte nav tikai informācijas neizpaušana, tā prasa, lai eksperts savu profesionālo pienākumu pildīšanas laikā iegūto informāciju neizmantotu nedz savās personiskajās interesēs, nedz arī pieļautu tās patvaļīgu izmantošanu trešo personu interesēs.
11. Ekspertam pastāvīgi jārūpējas par savas profesionālās kvalifikācijas izaugsmi, intelektuālo, psihoemocionālo, komunikācijas un radošo spēju izkopšanu un profesionālas pieredzes apgūšanu.
12. Ekspertam jāveido sava ikdienas uzvedība, saskarsme, āriene un izturēšanās, kā arī jāizvēlās laika pavadīšanas veidi un vietas tā, lai tas neapkaunotu eksperta vārdu, neradītu šaubas par eksperta objektīvu un kvalitatīvu pienākumu pildīšanu un neradītu diskreditējošus apstākļus, kas var būt izmantoti, lai ietekmētu ekspertu vai citu personu.
13. Par veikto darbu ekspertīzes izdarīšanā eksperts var saņemt apmaksu. Taču saistībā ar ekspertīzes veikšanu eksperts nedrīkst pieņemt jebkādu dāvanu, pakalpojumu, aizdevumu vai atlīdzības apsolījumu nedz no pārbaudāmās personas, nedz citas personas, kas varētu jebkādi ietekmēt ekspertīzē izdarīto secinājumu. Eksperts nedrīkst jebkādā citā veidā nonākt situācijā, kad ekspertīzē izdarīto secinājumu var ietekmēt kaut kāda labuma iegūšanas iespēja vai citi jebkādi apstākļi, kas var mazināt eksperta objektivitāti. Ja eksperts ir nonācis tādā situācijā, tad ekspertizpēte jāpārtrauc, neizdarot jebkādus secinājumus, bet rīkojoties saskaņā ar normatīvo aktu nosacījumiem atbilstīgi situācijai.
14. Eksperta rakstiskiem un mutiskiem paziņojumiem masu informācijas līdzekļos un publiskām uzstāšanām jābūt lietišķām, pārdomātām, apzinoties, ka tās var tikt vērtētas kā eksperta objektivitātes un profesionālās kvalifikācijas indikators. Eksperts nedrīkst sagatavot, publicēt vai veicināt tādas informācijas publicēšanu, kas ietver maldinošus apgalvojumus par šās jomas ekspertīzes metodiku vai eksperta profesionālo darbību.